Aukstais karš

Aukstais karš
	1947. gada 12. marts – 1991. gada 26. decembris
	NATO un Varšavas pakta valstis Aukstā kara laikā
	"Trīs Pasaules" Aukstā kara laikā, 1975. gada aprīlis – augusts Pirmā pasaule: Rietumu bloks kuru vadīja ASV un viņu sabiedrotie Otrā pasaule: Austrumu bloks kuru vadīja Padomju Savienība, Ķīna (neatkarīgi), un viņu sabiedrotie Trešā pasaule: nepievienojušies un neitrālas valstis

Aukstais karš ir stāvoklis starp valstīm, kad nenotiek reāla karadarbība, bet cīņa ar pretējo pusi notiek ar ekonomiskām un politiskām darbībām, spiegošanu, kā arī lokālos karos atbalstot cīņu pret pretinieka sabiedrotajiem vai satelītvalstīm.

Par "auksto karu" parasti dēvē stāvokli, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara starp ASV ar tās sabiedrotajiem un PSRS ar tās satelītvalstīm. Šo periodu raksturo asa abu lielvalstu politiskā, ekonomiskā, zinātniskā un bruņošanās sacensība. To sauc par "auksto karu", jo konflikts nenoveda pie tiešas karadarbības starp abām lielvarām. Tā būtība — cīņa starp ASV un PSRS un to sabiedrotajiem par varu pasaulē. Aukstais karš ilga no 1947. gada līdz PSRS sabrukuma sākumam 1991. gadā.^{[nepieciešama atsauce]}

Eiropa pēc Otrā pasaules kara

Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē un iesaistīja vairumu pasaules valstu. Tas notika no 1939. gada līdz 1945. gadam starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem un prasīja 57 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. 1941. gada 14. augustā tika parakstīta "Atlantijas harta", kas iezīmēja t.s. rietumu pasaules plānotos uzbūves un darbības principus pēc nacistiskās Vācijas sakāves. Tie, protams, atšķīrās no PSRS principiem.

Ja pirms otrā pasaules kara Eiropā un pasaulē bija vairākas spēcīgas valstis, no kurām tradicionāli par spēcīgāko tika uzskatīta Britu impērija, tad pēc 1945. gada izveidojās divas varenas lielvaras, kuras kontrolēja pārējās valstis — ASV un PSRS. Tās valstis, kuras sadarbojās ar ASV, pieņemts dēvēt par Rietumu bloka valstīm, bet PSRS kontrolētās teritorijas par Austrumu bloka valstīm. Par Aukstā kara sākumu tiek uzskatīts 1946. gada 5. marts, kad bijušais Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils, uzstājoties ar runu Fultonā (ASV), paziņoja, ka Eiropā nolaists "dzelzs priekškars” starp PSRS un pārējo Eiropu. Lai arī Lielā trijnieka sarunās par pēckara Eiropas stāvokli kļuva skaidrs, ka PSRS ietekme Centrālajā un Austrumeiropā būs ievērojama, nedz Franklins Rūzvelts, nedz Čērčils nevarēja vai nevēlējās iedomāties, ka Staļina plānos ir pilnīga kontrole pār Padomju armijas ieņemtajām valstīm. 1947. gadā, lai palīdzētu Grieķijai un Turcijai pārvarēt komunisma draudus, tika pasludināta Trumena doktrīna.

Konflikta sākums

Veiksmīgo padomju ofensīvu Mandžūrijā Staļins bija plānojis turpināt ar padomju karaspēka desantu Japānā. To īstenot nepieļāva ASV nomestās atombumbas un Japānas ātrā kapitulācija, tā izbeidzot karu Āzijā. Augusta vidū PSRS gribēja iebrukt Hokaido. Staļins vēstulē Trūmenam uzstāja uz tiesībām okupēt Kuriļu salas un daļu Japānas teritorijas. Trūmens nepiekrita desantam Hokaido, un 22. augustā šo plānu nācās atcelt.^[1]

1945. gada 20. un 21. augustā ASV un Lielbritānijas pārstāvji informēja Rumānijas un Bulgārijas karalistu valdības, un tur esošo Sabiedroto okupācijas komisiju PSRS pārstāvjus, ka neatzīs vietējās valdības, ja tās neveidos kā demokrātiskas partiju koalīcijas. Tas bija signāls, ka Rietumi netaisās automātiski atzīt padomju vasaļrežīmus. Bulgārija paziņoja, ka vēlēšanas rīkos visu Sabiedroto valstu novērotāju klātbūtnē.

11. septembrī Londonā tikās ASV, Lielbritānijas un PSRS ārlietu ministri. Staļins Molotovam deva uzdevumu turēties pie Jaltas konferences lēmumiem, kas noteica Eiropas sadalījumu ietekmes sfērās. Molotovs pieļāva kļūdu, piekrizdams, ka miera līgumu sarunās ar bijušajām Vācijas sabiedrotajām drīkst piedalīties arī Francijas Pagaidu valdības un Ķīnas Republikas pārstāvji. Staļins viņam pavēlēja šo piekrišanu atsaukt. 20. septembrī ASV piedāvāja noslēgt līgumu par Vācijas demilitarizāciju uz 20-25 gadiem. Molotova atbalstīto ideju atkal noraidīja Staļins, kurš nevēlējās atvilkt padomju okupācijas karaspēku. No savas puses Staļins lika piedāvāt izveidot Sabiedroto komisiju okupētās Japānas pārvaldei, ko ASV un Lielbritānija noraidīja. 2. oktobrī Londonas konference beidzās bez rezultātiem.

24.-25. oktobrī ASV uzņēmējs Averels Harimans apciemoja Staļinu Gagrā. Padomju vadītājs sūdzējās par padomju klātbūtnes bloķēšanu Japānā un izteicās, ka PSRS tāpat varētu uzvesties savā okupācijas zonā Eiropā, nepielaižot tur citu Sabiedroti valstu pārstāvjus. Decembra ārlietu ministru konferencē Maskavā, ASV ārlietu ministrs vairāk respektēja jaunveidotās ietekmju sfēras pasaulē. ASV atzina padomju okupācijas spēku ietekmē notikušās vēlēšanas Bulgārijā un Rumānijā; nepieprasīja padomju spēku izvešanu no Irānas ziemeļiem. Staļins to uztvēra kā zaļo gaismu demokrātisko partiju likvidēšanai Balkānos. Tikmēr Polijā, kuras dēļ briti bija iesaistījušies karā, Staļins vēl pieļāva demokrātisko partiju darbību.^[1]

Konflikts Ķīnā

1945. gada oktobrī ASV palīdzēja Ķīnas karaspēkam atjaunot valdības kontroli pār Japānas okupētajiem centra un ziemeļu rajoniem. ASV jūras kājnieku izsēšanās Mandžūrijas piekrastē sadusmoja Staļinu. Lai arī PSRS bija solījusi iekaroto Mandžūriju atstāt dažu mēnešu laikā, viņš to uzskatīja par ASV iejaukšanos PSRS ietekmes zonā. 15. decembrī Trūmens paziņoja, ka ASV militāri neiesaistīsies Ķīnas pilsoņu karā. Ilgstošās sarunās ar Čana Kaiši dēlu, Staļinam neizdevās panākt Ķīnas piekrišanu kļūt par PSRS sabiedroto, lai arī ķīnieši bija gatavi maksimāli pozitīvai politiskai un ekonomiskai sadarbībai. Sarunas radīja uztraukumu ASV, kas 1946. gada februārī piespieda Čanu Kaiši pārtraukt Maskavas sarunas. Aizejošais PSRS karaspēks ļāva Mandžūrijā nostiprināties Mao Dzeduna komunistu spēkiem.^[1]

Turcijas krīze

Pamatraksts: Turcijas jūras šaurumu krīze

Jau Krievijas Impērija bija vairākkārt mēģinājusi nodibināt savu kontroli pār Balkānu un Mazāzijas kristiešu zemēm, kā arī iegūt Dardaneļus un Bosforu. Sabiedroto sarunās Staļins atkārtoti pieprasīja PSRS karaflotei kuģošanas brīvību pa Turcijas kontrolētajiem jūras šaurumiem. Potsdamas konferencē briti un amerikāņi īpaši neiebilda padomju vēlmei kontrolēt jūras šaurumus.

1945. gada 7. jūnijā Molotovs noraidīja turku piedāvājumu noslēgt jaunu draudzības līgumu. PSRS pieprasīja tiesības kontrolēt jūras šaurumus, izvietot tur karabāzes, kā arī apmierināt gruzīnu un armēņu teritoriālās pretenzijas Mazāzijā. PSRS prasības atbalstīja plašā armēņu diaspora pasaulē. Londonas ārlietu ministru konferencē Molotovs jau izvirzīja prasību pēc Tripolitānijas Lībijā, kur varētu izveidot karaflotes ostu. ASV un briti šo prasību noraidīja.

Turcija, kas pirms 7. jūnija bija gatava turpināt tradicionāli labās attiecības ar PSRS, sāka meklēt palīdzību pie Rietumiem. 1945. gada beigās PSRS aizvien aktīvāk pieprasīja gruzīnu un armēņu zemes. 1945. gada 2. decembrī PSRS atļāva ārzemju armēņiem pārcelties uz Armēnijas PSR. 20. decembrī presē parādījās raksts par gruzīnu tiesībām uz turku zemēm. Šai kampaņai vajadzēja ietekmēt Sabiedroto ārlietu ministru Maskavas konferenci, kas notika 1945. gada 16.-26. decembrī, un teritoriālās prasības apsīka drīz pēc tās. 1946. gada 7. augustā PSRS atkal vērsās pie Turcijas ar piedāvājumu kopīgai jūras šaurumu kontrolei, vairs nepieminot gruzīnu un armēņu teritoriālās prasības. Turcija, ar britu un amerikāņu atbalstu, šo prasību noraidīja.^[1]

Irānas krīze

Skatīt arī: Irānas britu-padomju okupācija

Irānu 1941. gadā okupēja padomju un britu karaspēks. Jaltas un Potsdamas konferences noteica, ka Sabiedroto karaspēks pametīs Irānu 6 mēnešus pēc kara beigām. 1944. gada septembrī PSRS irāņiem pieprasīja kontroli pār naftas ieguvi. Irāņi atbildēja, ka šādas sarunas iespējamas tikai pēc okupācijas karaspēka izvešanas un ar parlamenta atbalstu. Lai nodrošinātu savu kontroli pār irāņu Kaspijas jūras piekrastes naftas laukiem 1945. gada 6. jūlijā Staļins atļāva veicināt azerbaidžāņu nacionālismu, aizstāvot ziemeļu (Azerbaidžānas PSR) un dienvidu (Irānas Azerbaidžānas) apvienošanos, kā arī atbalstīt kurdu autonomiju. Kampaņu vadīja Azerbaidžānas kompartijas vadītājs Bagirovs un PSRS aizsardzības ministrs Bulgaņins. Šo kampaņu, kas bija plānota uz ilgāku laika posmu, negatīvi ietekmēja Japānas negaidīta ātrā kapitulācija, kas iesāka sešu mēnešu termiņu, kurā okupācijas karaspēkam bija jāpamet Irāna.

Līdz 1945. gada beigām Irānas Azerbaidžānā padomju lojālisti bija izveidojuši savu republiku. Maskavas konferences laikā briti nosodīja šo rīcību, kamēr ASV atturējās, cerot panākt vienošanos ar Staļinu. 1946. gada 19. februārī Irānas premjers ieradās Maskavā. Trīs nedēļu ilgās sarunās Staļins viņam piedāvāja gāzt esošo varu un valdīt ar padomju atbalstu. Premjers apsolīja panākt, lai parlaments apstiprina naftas koncesiju piešķiršanu PSRS. Tikmēr 2. martā beidzās sešu mēnešu karaspēka izvešanas termiņš, kuru PSRS ignorēja. ASV sāka stingru politiku pret Staļina avantūrām Turcijā un Irānā. 5. martā notika Čērčila runa Fultonā par "dzelzs priekškara" izveidošanos. Ar ASV atbalstu Irāna padomju okupācijas karaspēka evakuācijas jautājumu iesniedza ANO izskatīšanai. Irānas premjers pameta Maskavu, Irānas krīzei kļūstot par atklātu sadursmi starp PSRS un ASV. 1946. gada 25. martā bija paredzēta Irānas sūdzības izskatīšana ANO. 24. martā PSRS paziņoja, ka izvedīs savu karaspēku tuvāko nedēļu laikā. Irānas parlaments nepiešķīra naftas koncesijas PSRS un oktobrī irāņu armija iegāja kurdu un azerbaidžāņu separātistu republikās.^[1]

Austrumu bloka valstis

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība mērķtiecīgi realizēja tādu politiku, lai Padomju armijas okupētajās Eiropas valstīs nodibinātu komunistiskus režīmus. Pie Austrumu bloka Eiropā piederēja šādas valstis — Albānijas Tautas Republika (līdz 1961), Bulgārijas Tautas Republika, Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika, Polijas Tautas Republika, Rumānijas Tautas Republika, Ungārijas Tautas Republika un Vācijas Demokrātiskā Republika. Lai arī Dienvidslāviju kontrolēja komunisti, viņi 1948. gadā izvēlējās ievērot no Staļina neatkarīgu kursu. Vēlāk pie Austrumu bloka tika pieskaitītas arī virkne valstu, kurās pie varas bija nākuši komunisti — Kuba, Vjetnama, Laosa, kā arī virkne sociālismam simpatizējošo Trešās pasaules valstu, kas kopā veidoja globālo Padomju impēriju.

Šīs valstis raksturoja:

sociālisma celtniecība,
visu valstu politiskā atkarība no Maskavas,
plānveida ekonomika (5 gadu plāni),
bruņošanās,
terors pret režīmam neuzticīgajiem cilvēkiem,
cenzūra,
ierobežotas pilsoņu tiesības un brīvības,
vienpartijas režīms,
ekonomikas stagnācija,
dalība vai sadarbība ar Varšavas līguma organizāciju, kas tika izveidota 1955. gada 14. maijā kā pretstats NATO.

Rietumu bloka valstis

Pie Rietumu bloka Eiropā piederēja Vācijas Federatīvā Republika, Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un Turcija.

Šīs valstis raksturoja:

kapitālisms,
brīvā tirgus ekonomika,
bruņošanās,
daudzpartiju sistēma,
vārda, preses un citas brīvības,
strauja ekonomikas attīstība,
dalība vai sadarbība ar NATO, kas tika izveidota 1949. gada 4. aprīlī.

Aukstā kara krīzes

Bloku sacensība neaprobežojās tikai ar miermīlīgām darbībām. Gan Austrumu, gan Rietumu bloka valstis arī ar ieročiem cīnījās par savas ietekmes palielināšanu, tie gan nebija atklāti militāri konflikti starp ASV un PSRS, jo norisinājās citu valstu teritorijās. Kā pirmo šādu konfliktu var minēt Korejas karu (1950—1953). Kara rezultātā izveidojās divas valstis — Ziemeļkoreja (Korejas Tautas Demokrātiskā Republika), kurā nostiprinājās komunistiskais režīms, bet Dienvidkoreja attīstījās pa kapitālisma ceļu.

Tomēr ar to Austrumu un Rietumu konflikts nebeidzās, tas turpinājās ar karu Vjetnamā. Vjetnamas karš bija arī ASV un PSRS pastiprināts militārs konflikts, kārtējā sadursme starp kapitālismu un sociālismu. Rezultātā krasi pasliktinājās abu lielvalstu attiecības, laika posmā no 1961. līdz 1972. gadam nenotika neviena ASV un PSRS līderu tikšanās. Karš turpinājās līdz 1975. gada pavasarim, kad visā valstī nodibinājās komunistisks režīms. ASV bija cietusi ievērojamu sakāvi. Sākās atkal jauni konflikti, kad PSRS karaspēks iegāja Afganistānā un sāka Afganistānas karu. Ekonomiskās stagnācijas dēļ ievērojami pasliktinājās PSRS pozīcijas un bruņošanās sacensībā tā sāka atpalikt no ASV. 1982. gadā nomira tā laika PSRS vadītājs, beidzās Brežņeva stagnācijas gadi un Padomju Savienībā iestājās varas krīze. 1985. gadā pie varas nāca Gorbačovs, kas sāka plašas reformas, lai atjaunotu sociālismu. Būtiskas izmaiņas notika arī ārpolitikā, jo PSRS vairs nevarēja atļauties bruņošanās sacensību, tāpēc Gorbačovs sāka aicināt pārvarēt Austrumu un Rietumu pretnostatījumu. Perestroikas rezultātā 80. gadu beigās Austrumeiropas valstīs sabruka padomju sistēma, un Varšavas līgums beidza pastāvēt.

Galerija

Ūdeņraža bumbas izmēģinājums Enivetoka atolā Māršala Salās, 1952. gads; viens no vairāk nekā tūkstotis kodolieroču izmēģinājumiem, ko ASV veica laikā no 1945. līdz 1992. gadam
Ar brāli mugurā korejiešu meitene traucas garām iestrēgušam amerikāņu M46 Patton tankam Haengju, Dienvidkoreja, 1951. gads
Austrumvācijas celtnieki, kas būvē Berlīnes mūri, 1961. gads
Amerikas Savienoto Valstu flotes lidmašīna, kas "ēnoja" padomju kravas kuģi Kubas raķešu krīzes laikā, 1962. gads
Amerikāņu astronauts Tomass P. Stafords (pa labi) un padomju kosmonauts Aleksejs Ļeonovs (pa kreisi) paspiež roku kosmosā, 1975. gads
Padomju Savienības frigate Bezzavetny satriecas ar USS Yorktown, 1988. gads
Berlīnes mūra krišana, 1989. gads
Tanki Sarkanajā laukumā augusta puča laikā, 1991. gads